VĒSTURE

Līdz Latvijas valsts nodibināšanai latviešiem Daugavpilī, tāpat kā pārējā Latgalē, bija liegta biedrošanās brīvība. Daugavpils un Latgales administratīvo iekārtu likumi noteica citādu kārtību nekā pārējā Latvijā. Šai nomāktības laikmetā Daugavpils latvieši jau 1904. gadā mēroja ceļu pāri Daugavai uz Grīvu, kas atradās toreizējā Kurzemes guberņā, tur latvieši jau bija izcīnījuši dažas brīvības un varēja pulcēties savās organizācijās. Dau­gavpils bija Vitebskas guberņas pilsēta, un latviešiem te nebija šādu tiesību.

Pēc 1917. gada Februāra revolūcijas Krievijā Daugavpils latvieši arī ieguva biedrošanās un vārda brīvību. Jau 1917. gada 13. aprīlī uzrakstīts pirmais Daugavpils Latviešu biedrības protokols, tādēļ šī diena ir Daugavpils Latviešu biedrības dibināšanas diena. Biedrība paspēja sarīkot latvisko Jāņu vakaru un izrādīt J. Alunāna lugu “Kas tie tādi, kas dziedāja?”. Tomēr biedrības darbu kavēja revolūcija un vācu okupācija, jo okupācijas vara aizliedza jebkādas sapulces un biedrības.

Biedrības darbība atjaunojās 1920. gada 24. februārī, sapulcējoties 18 vecajiem bied­rības biedriem. Biedrības aktivitātes saistījās ar karā cietušo un bāreņu aprūpi, bērnudārzu organizēšanu u.c. 1921. gadā biedrība ieguva pastāvīgas telpas, bet 1922. gadā izveidoja gaidu pulciņu. Tika rīkoti literāro diskusiju un nacionālo rokdarbu vakari, gleznu izstādes. Diemžēl ziņas par pirmajiem biedrības vadītājiem nav saglabājušās. Ir zināms, ka biedrī­bas dibināšanas atļaujas saņemšanā aktīvi iesaistījās Ilūkstes apriņķī, netālu no Daugav­pils, dzīvojošās K. Kalniņa, V. Siliņa un A. Lucāna ģimenes, kurām piederējušas ienesīgas lauku saimniecības un bijusi ietekme augstākajās aprindās. 1935. gadā Daugavpils Latviešu

biedrību sāka vadīt rīdzinieks, Daugavpils Apgabaltiesas priekšsēdētājs Aleksandrs Ko­ciņš, kurš no 50 mūža gadiem 30 bija pavadījis Daugavpilī. Viņa laikā biedrība sāka domāt par sava nama celšanu un dabūja atļauju. Valsts prezidents K. Ulmanis atbalstīja Vienības nama celšanu Daugavpilī un no valsts budžeta atvēlēja zināmu summu. Tomēr nams tika uzcelts galvenokārt par tautas un banku ziedojumiem. 1937. gada 10. decembrī nama būve tika pabeigta un Daugavpils latvieši saņēma modernu un greznu savai darbībai domātu namu ar peldbaseinu, teātri un koncertzāli. No 1935. līdz 1938. gadam biedrību vadīja A. Kociņš, bet no 1938. līdz 1940. gadam A. Švirksts.

Biedrībā darbojās 14 dažādas komisijas un sekcijas: izglītības, vēstures, sociālās aizgā­dības, mājturības u.c. Daugavpils Latviešu biedrība bija vienīgā Latvijā, izņemot Rīgas Latviešu biedrību, kurai bija tik grezns nams un savs pūtēju orķestris, kuru vadīja T. Tomsons. No 1934. gada biedrība izdeva savu laikrakstu “Latgales Vēstnesis”, kas no 1939. gada sāka iznākt kā dienas laikraksts “Daugavas Vēstnesis”. Lielā mērā Daugavpils Latviešu biedrības darbu veicināja apstāklis, ka tās vadībā bija daudzi pilsētā ievērojami darbinieki, pat pilsētas galva. Arī Latvijas Valsts politika bija vērsta uz Austrumu novada latviskošanu, jo gandrīz piespiedu kārtā uz Daugavpili un Latgali tika sūtīti valsts ierēdņi – latvieši: juristi, dzelzceļnieki, skolotāji, ārsti u.c. 1940. gadā Daugavpils Lat­viešu biedrībā bija 1554 biedri.

Raženi iesākto un rosīgo Daugavpils Latviešu biedrības darbu pārtrauca 1940. gada Latvijas okupācija un tai sekojošais Otrais pasaules karš. Biedrības priekšnieks un Dau­gavpils pilsētas galva Andrejs Švirksts tika deportēts uz Sibīriju, kur arī mira. 1940. gada 29. jūlijā sākās biedrības likvidācija. Likvidators A. Talcis lūdza izsvītrot biedrību no bied­rību reģistra. 10 000 latu biedrības naudas tika nodoti Latvijas Komunistiskās partijas Daugavpils pilsētas komitejai, bet 35 521,94 lati pārskaitīti valsts depozītā ar Nr.396. Daugavpils Latviešu biedrības nams un visa manta tika nacionalizēti. Gleznas, mēbeles, kristāla trauki un vāzes tika izdalīti dažādām padomju organizācijām, bet mūzikas instrumenti – Sarkanās armijas orķestrim Daugavpilī. Vācu okupācijas laikā biedrība turpināja izdot laikrakstu un organizēja dažus pasākumus, tomēr tās aktivitāte gāja mazumā.

Pēckara periodā, 40.-70. gados Daugavpilī, tāpat kā Latvijā, nekādu nacionālo kul­tūras biedrību nebija, jo jaunā vara mērķtiecīgi veidoja jaunu kopumu – padomju tautu, kurā nacionalitātēm nebija sevišķas nozīmes.

Tikai pēc Latvijas otrreizējās neatkarības atgūšanas 1991. gadā atdzīvojās arī nacio­nālo kultūras biedrību darbs. Atmodas vilnis bija tik liels, ka jau 1989. gadā tika atjaunota Daugavpils Latviešu biedrība. Par tās priekšsēdētāju tika ievēlēts Daugavpils Pedagoģiskā institūta Arodkomitejas priekšsēdētājs Aivars Kehris. Biedrība sāka rīkot groziņu vakarus Ziemassvētkos un atpūtas vakarus, izveidoja latviešu folkloras ansambli “Dzīsme”, vadī­tāja bija Dz. Meijere. 1992. gada 7. oktobrī DLB tika piešķirtas telpas Vienības namā. Pēc A. Kehra biedrību divus gadus vadīja Jānis Kokins, kura vadībā biedrība pamazām pašlikvidējās un beidza pastāvēt.

Tikai 2003. gada novembrī Vienības namā sanāca bijušie biedrības biedri un nolēma atjaunot biedrības darbu. Tika ievēlēta valde ar Ilgu Upenieci priekšgalā. 2003. gada 12. decembrī valde sanāca uz savu pirmo sēdi. Tika atjaunoti Ziemassvētku vakari, Liel­dienu svinēšana.

2006. gadā par biedrības valdes priekšsēdētāju tika ievēlēta Ligita Stašāne, bet 2007. gada februārī – Saeimas deputāte Sarmīte Ķikuste.